Taigen Shodo Harada Roshi

Īsa biogrāfija

Harada Seitjo piedzima 1940.gada 26.augustā, Nāras pilsētā (Japānā), budistu priestera ģimenē. Viņš bija trešais bērns un otrais dēls ģimenē, vēlāk šajā mīlošā ģimenē piedzima vēl trīs meitenes.

Seitjo bija parasta bērnība: spēles ar jaunākām māsām, kurās viņš bija vadošais, reizēm organizējot arī dažas nebēdnības, piemēram, izgudrojot, kā nepamanītiem tikt kinoteātrī, lai paskatīties piedzīvojuma filmas. Templis, kurā kalpoja tēvs, bija nabadzīgs, laiki bija grūtie, un tādām izklaidēm naudas nebija.

Kaut viņa tēvs bija budistu priesteris, un Seitjo auga budistu templī, viņam nebija nekādas vēlmes kļūt par budistu mācītāju vai mūku. Viņu fascinēja raķetes, un viņš vēlējās kļūt par pilotu. Pusaudža vecumā viņš sāka interesēties par psiholoģiju, kas vēlāk pārauga interesē par cilvēka prāta dabu.

Viņš pat plānoja kļūt par psihologu. Bet viss pēkšņi mainījās tanī dienā, kad tēvs palūdza viņu aizvest paku Mjosindzi klosterī.

Ko stāsta pats Shodo Harada par savu skolotāju

Bija agrais rīts, tāpēc autobusi bija pārpildīti. Man nācās stumties starp cilvēkiem, lai tiktu autobusā galā. Bet tiekot līdz turienei, es ieraudzīju vienu cilvēku, mani neticami pārsteidza. Tā bija neticama klātbūtne tagadnē, viņš viss it kā spīdēja. Tas bija vienkārši vecais mūks brillēs, viņš lasīja grāmatu, bet tanī pat laikā viss staroja. Salīdzinot ar viņu, visi apkārtējie cilvēki izskatījās, it kā viņi būtu apgrūtināti ar savām domām un rūpēm. Es stāvēju pie izejas: jaunais cilvēks, kuru ne īpaši interesēja budisms un kurš dzīvoja templī tikai tāpēc, ka piedzima tur. Bet tanī brīdī tas gudrs un mierīgs cilvēks, kurš it kā izstaroja garīgu gaismu, mani dziļi aizkustināja. Kāpēc viņš tā atšķiras no pārējiem? Nekad iepriekš es nebiju redzējis neko līdzīgu un nevarēju saprast, kas viņā ir tāds, kas izsauc manī tādu iedvesmu? Es biju tik intriģēts ar jautājumu, kuru viņš rādīja manī vienkārši ar savu klātbūtni, ka tad, kad viņš izkāpa, es devos viņam pakaļ. Vēlāk es noskaidroju, ka šis apbrīnojami dziļš cilvēks, bija budistu priesteris Jamada Mumon, un viņš dodas uz nelielu Reiunin templi Mjosindzi teritorijā. Es sekoju viņam līdz pašiem vārtiem un redzēju, kā viņš tur ienāca.

Jamada Mumon Roshi bija Sjofukudzi klostera Kobē, Reiunin tempļa Mjosindzī garīgais līderis, un Rinzai skolas budistu universitātes Hanadzono prezidents, kurā tuvākajā nākotnē iestāsies jaunietis Harada Seitjo.

Raksts — Jamada Mumon Roshi

Tieši šī tikšanās lika man apzināties, cik ierobežota bija mana izpratne par budismu. Es ieraudzīju, ka eksistē kaut kas tāds, par ko man nebija ne jausmas. Es šaubos, ka es izvēlētos mūka ceļu, ja ne tikšanās ar Mumon Roshi. Pateicoties viņam es pirmoreiz ieraudzīju, kā cilvēka iekšējas īpašības var spīdēt viscaur viņa būtībai, un apzinos, ka man vairāk vajadzētu uzzināt par budismu.

Kad jaunietis Harada Seitjo mācījās Hanadzono universitātē, nomira viņa tēvs, un viņa vecākais brālis kļuva par Naras tempļa garīdznieku. Tas deva Seitjo brīvību lēmumu pieņemšanā par savu dzīvi. Beidzot universitāti, viņš kājām devās pāri kalniem un mežiem uz Sjofukudzi, Kobē, un kļuva par mūku pie Mumon Roshi.

Viņam iedeva mūka vārdu Shodo (jap. 正道, «Patiess ceļš»).

Viņš pilnībā veltīja sevi praksei Sjofukudzi klosterī, virzoties cauri neskaitāmiem nedēļu retrītiem (sesshin). Bet tik un tā pēc viena sesshina viņš sajūta sevi absolūti vīlies savā prāta stāvoklī, kaut viņš darbojās pilnā spēkā, viņš vēl nebija piedzīvojis kensjo (apgaismību).

Pēc vēl diviem intensīvas prakses gadiem, tā arī nepiedzīvojot apskaidrību, viņš palūdza Mumon Roshi atļauju pamest klosteri. Viņš teica, ka vēlas aiziet kalnos, lai praktizētu tur vienatnē, kamēr nesasniegs apgaismību. Mumon Roshi neko neteica, tikai paskatījās uz viņu un pajautāja: «A kas būs, ja tu nepiedzīvosi kensjo?». «Es neatgriezīšos līdz brīdim, kamēr nesasniegšu to!» — bez šaubām atbildēja mūks. Tā viņš dabūja atļauju pamest klosteri. Paliekot kalnos starp Hirosima un Simane prefektūrām viņš ilgi un neatlaidīgi sēdēja dzadzen, ar stingru apņemšanos piedzīvot garīgu lūzumu. Un reiz, vienā svētdienā, daži cilvēki, kas gāja pāri kalniem, apstājās pie viņa un jautāja: «Vai jūs esat budistu mūks?». Dzirdot apstiprinošu atbildi, viņi atbildēja: «Cik jūs esat laimīgs, jūs varat tā praktizēt visu laiku! Bet mēs strādājam, un mums ir tikai viena diena, lai pacelties kalnos, atkārtojot Buddas vārdu».

Pēkšņi:

Visa smaga nasta nokrita, it kā kāds iesita man pa muguru, un iekšā viss pamodās. Tajā mirklī es apzinos savu seno kļūdu un bez kavēšanās atgriezos klosterī. Tanī dienā, kalnos, es apzinos, ka nav «es», kas varētu uztraukt! Es grauju sevi, pats sevi darīju nelaimīgu, uztraucoties par apgaismības problēmu, kaut patiesībā tās pastāvēja manā dzīvē tanī dienā, un katrā citā. Viss atnāks pie manis, ja es pat neko nedarīšu, ja es beigšu uztraukties par savām mazām problēmām. Nevis izolēt sevi kalnos, paslēpties no visiem, atstumjot visus prom un uztraukties par sava prāta mazo stāvokli, bet, pretī, iziet un kļūt par to, ko atnes man katra diena, — skat kas kļuva par manu praksi un pamošanās apliecinājumu! Tik es to apzinājos, visa mana dzīve pilnīgi izmainījās. Tagad es zināju, man nav nekādu problēmu, tāpēc ka nav neviena, kas varētu sajust tas problēmas.

Kad es nolaižos no kalniem, es zināju, kas man būtu jādara ar šo dzīvi – pilnībā dzīvot ar mērķi nest šo kristāli tīru apzinātību citiem cilvēkiem. Un tas bija viss, ko es vēlējos darīt, īstenībā, tieši to es arī darīju no paša sākuma, bet pirms tam es pazaudējos mazajā, egoistiskā ceļā. Es aizgāju kalnos ar nolūku sasniegt paša apgaismību, tā bija mana ego izpausme. Bet pateicoties tam es varēju mosties dižajam mērķim, mosties dižajai būtībai, kurai jāīstenojas šajā pasaulē.

Pēc tā visa dzadzen kļuva pavisam savādāks. Pirms tam es sēdēju ar smagu sevis sajūtu. Tagad es to vairs nedarīju, bet sajūtu caur savu dzadzenu, ka es dzīvoju caur kaut ko lielo, caur lielo enerģiju. Pirmo reizi manas acis nekustējās dzadzen laikā, bet acu skatiens bija vienkārši nolaists uz grīdas. Kinhin (staigājošas meditācijas) laikā, manas acis bija tur, kur es skatījos, bet neklejoja uz visām pusēm. Tas turpinājās vairākas dienas, un atveda mani tur, kur es varēju daudz ātrāk atbildēt uz koāniem. Šeit vairs nebija tā, kas man traucēja līdz šim. Es redzēju, cik vieglāk es tagad varēju saprast to, ko man saka mans skolotājs. Koāni un vārdi, ko es saņēmu, izejot koānus, izskatījās man paši pa sevi saprotami, es varēju momentā satvert to jēgu. Es sēdēju viegli un enerģiski, vairs nejūtot nekādu smagumu. Tas, kas notika ar mani kalnos, mainīja manu dzīvi.

Harada Shodo divdesmit gadus praktizēja Sjofukudzī. Kad vienreiz pāraudzis Sogenji klostera priesteris piezvanīja Mumon Roshi un palūdza atsūtīt pēcteci, Mumon Roshi izvēlējās tieši Harada Shodo. Tā pēc Dharmas saņemšanas 1983.gadā, Harada Shodo devās mācīt Sogenjī.

Pēc dažiem gadiem viņš devās ASV, lai mācītu tur, un 1989.gadā novadīja tur savu pirmo sesshinu vairākiem mācekļiem. Vēlāk tika nodibināts Tahomas dzen-klosteris, Vašington štatā.

Vēl pēc dažiem gadiem Roshi uzsāka savus braucienus uz Eiropu, kur tāpat izveidojās liela mācekļu grupa, kura kļuva par Hokuozan Sogenji sanghu. Turklāt Shodo Harada Roshi vada sesshin Indijā, klosterī, kuru dibināja viņa māceklis Bodhodharma.

Kopš tā laika Shodo Harada Roshi mācekļu grupas kuplojas visā pasaulē. Ar tiesībām nesot Dzen Mācītāja titulu, viņš māca mācekļus dažādās pasaules valstīs, un tanī pašā laikā ir japāņu Sogenji klostera priesteris un garīgais vadītājs.
Viņš pilnībā un dziļi nodod sevi tam, lai uzturētu Buddas Dharmu dzīvu visdziļākā līmenī.